Šķīdinātājs ir šķidrums (gāze vai cieta viela), kas var izšķīdināt cietu, šķidru vai gāzveida vielu, tādējādi veidojot šķīdumu. Ūdens ir visizplatītākais šķīdinātājs ikdienas dzīvē. Organiskie šķīdinātāji ir organiski savienojumi, kas satur oglekļa atomus. Šķīdinātājiem parasti ir zema viršanas temperatūra un tie ir viegli gaistoši. Tos var noņemt arī destilējot, atstājot izšķīdušo vielu. Tāpēc šķīdinātāji nevar ķīmiski reaģēt ar izšķīdušo vielu; tiem jābūt inertiem. Šķīdinātāji var ekstrahēt šķīstošos savienojumus no maisījumiem; visizplatītākais piemērs ir kafijas vai tējas pagatavošana ar karstu ūdeni. Šķīdinātāji parasti ir caurspīdīgi, bezkrāsaini šķidrumi, un tiem visbiežāk ir raksturīga smarža.
Šķīduma koncentrācija ir atkarīga no šķīdinātājā izšķīdinātās vielas daudzuma. Šķīdība ir maksimālais vielas daudzums, ko šķīdinātājs var izšķīdināt noteiktā temperatūrā. Organiskos šķīdinātājus galvenokārt izmanto ķīmiskajā tīrīšanā (piemēram, tetrahloretilēns), kā krāsas atšķaidītājus (piemēram, toluolu, terpentīnu), kā nagu lakas vai līmes noņēmēju (piemēram, acetonu, metilacetātu, etilacetātu), kā rūsas noņēmēju (piemēram, heksānu), kā mazgāšanas līdzekli (citrona ķīmiskais ekstrakts), smaržās (alkohols).
