Pamatojoties uz vielas spēju iegūt elektronus, to var iedalīt stipros oksidējos, vidēji oksidantos un vājos oksidējos, lai aptuveni aprakstītu tās veiktspēju redoksreakcijās. Tomēr šīs klasifikācijas robeža ir neskaidra. Dažreiz robeža ir balstīta uz skābekli (O2/H2O, E∅=1.229V [2]) un dzelzs joniem (Fe3+/Fe2+, E∅=0.771V [2]). Sugas, kuru oksidēšanas spēja pārsniedz skābekļa līmeni, ir spēcīgi oksidētāji, tās, kas ir vājākas par dzelzs joniem, ir vāji oksidētāji, un tās, kas atrodas starp tām, ir vidēji spēcīgi oksidētāji. Pēc bīstamības pakāpes tos iedala primārajos oksidētājos un sekundārajos oksidētājos.
Oksidētājus pēc to ķīmiskā sastāva iedala neorganiskajos oksidētājos un organiskajos oksidētājos. Tos var iedalīt arī šādās trīs kategorijās atkarībā no oksidācijas reakcijai nepieciešamās vides:
(1) Skābās vides oksidētāji (piemēram, ūdeņraža peroksīds, peretiķskābe, nātrija dihromāts, hromskābe, slāpekļskābe, kālija permanganāts, amonija persulfāts).
(2) Oksidētāji sārmainā vidē (piemēram, nātrija hipohlorīts, nātrija perkarbonāts, nātrija perborāts, kālija perborāts).
(3) Oksidētāji neitrālā vidē (piemēram, broms, jods).
